Jau tad, kad vēl tikai plānoju ņemt suni, meklēju informāciju par to, kā pareizi to barot. Gribēju saprast, kā nodrošināt savam mīlulim maksimāli veselīgu un pilnvērtīgu barību ar minimālu piepūli 🙂 Mana lielākā problēma ir tā, ka mājās gatavoju maz – brokastis kā galveno ēdienreizi un viss. Jo pusdienas parasti ēdam pilsētā, bet vakariņas esmu veiksmīgi ieradināta neēst. Vismaz ne otros ēdienus.
Jau sākumā – 3 gadus atpakaļ, internetā neko daudz objektīvas informācijas par suņu barošanu neatradu. Nākamais, kam prasīt, bija vetārsts Imantas Toto klīnikā. Viņš ieteica barot ar sauso barību, kas esot sabalansēta ar visu sunim nepieciešamo, turklāt, tur neesot nekā lieka, kā tas varētu būt cilvēkam gatavotajos ēdienos, daloties ar tiem – garšvielas u.c. piedevas. Viņš arī teica, ka suns pēc būtības ir visēdājs un ēdīs jebko, ko viņam dos. Ar nosacījumu, ka tiks ievērots režīms – noteiktas ēdienreizes, starp kurām pārtika sunim nav pieejama (atšķirībā no dzeramā ūdens, kuram jābūt nodrošinātam visu laiku). Un kā tad ir dzīvē? Patiesībā nedaudz vairāk nekā drusku savādāk 😉
Manam sunim praktiski visu laiku ir pieejams gan ūdens, gan sausā barība. Ja suns nav ēdis papildus doto ēdienu, tad arī tas stāv. Jau no paša sākuma man bija žēl suni turēt tikai uz sauso barību, lai arī to pirku vienu no labākajām – Sience Plan (?). Biju sev nodefinējusi, ka sunim vismaz pusei no apēstās barības ir jābūt sausajai un tad pārējo došu klāt kko citu pēc situācijas un pieejamības – vārītu liellopa vai vistas gaļu (vismaz reizi 1-2 nedēļās), kauliņus, suņu konservus un to cilvēka pārtiku, kas man likās nekaitīga sunim – sieri, maize ar sviestu, dārzeņi (gan svaigi, gan vārīti), rīsi, griķi utt.
Viss būtu labi, ja mana teorija strādātu arī praksē. Bet tā gluži nav. Suns vispirms jau nav nekāds lielais ēdājs – drīzāk ēd pēc nepieciešamības nevis baudai. Tā, piemēram, karstā laikā var neēst pat 1-2 dienas vispār. Tikai mani par to iepriekš aizmirst pabrīdināt 😉 Un tad, kad sunim ir apetīte, noteicošā ir smarža – ja sev gatavoju citu ēdienu, pēc kura smaržo visa māja, tad varu nemaz nemēģināt sunim iebarot kko citu – vismaz deguna priekam suņa ēdienam ir jāpiejauc nedaudz no tā, ko gatavoju, lai ir sajūta, ka ēdam vienu un to pašu 😉 Reizēm ir arī tā, ka gatavošana ievelkas, un tad suns vienkārši neiztur – aiziet pie sava trauka un apēd visu sauso barību – vismaz kāds mierinājums kairinājumam 🙂
Kopumā mani novērojumi tieši par to, kā mans suns uztver ēdienu:
1. Smarža ir noteicošā, kas ierosina apetīti
2. Suns ir bara dzīvnieks un grib ēst kopā ar saimniekiem. Vēlams, to pašu, ko saimnieki 😉
3. Ja sunim ir ēdiena izvēle un viņš pie tā pierod, ir arvien grūtāk panākt, ka tiek apēsts tieši tas, ko un kad dod – suns mēģina panākt savu un dabūt kko ‘labāku’ vienmēr
4. Kopš laikiem, kad vedām suni pie kinologa, suņu našķi mājās ir vienmēr, kurus dodam gan tad, kad gribam atkārtot iemācītos trikus, gan vienkārši palutināt. Attiecīgi suns perfekti zina, kur tie stāv un māk tos arī paprasīt. Vienā brīdī pieķēru sevi, ka našķus dodu gandrīz katru vakaru, un tad arī sapratu, kādēļ suns slikti ēd pamatēdienu – našķi bija kļuvuši par vakariņām, ar kurām suns jau rēķinājās katru dienu.
5. Sunim nav nekādu pretenziju pret sauso barību – reizēm izvēlas apēst tieši sauso nevis to, ko dodu papildus.
6. Kad suns bija mazāks un vēl mācījās pastaigu režīmu un nokārtošanos ārpus mājas, bija laiks, kad vakaros pēc 22:00 ņēmām nost visu ēdamo, lai suns uz nakti nepieēdas un var sagaidīt rīta pastaigu. Tas krietni uzlaboja mācīšanās ātrumu 😉
7. Suns ne bieži, bet vispār labprāt ēd svaigus dārzeņus – gurķus, tomātus, burkānus – acīmredzot, arī šad tad grib ko vieglāku apēst
8. Ja suns niķojas un neēd to, ko dod, tad ir īstais brīdis noskaidrot, kurš mājās ir saimnieks – pāris dienas nedot neko citu, kamēr suns atzīst, ka ēdamais, ko dodam nav nemaz tik slikts… Vienīgi – vecu pārtiku (kas smird – slikti smaržo) suns nekad neēdīs. Ja grib audzināt, tad tikai ar sauso barību vai tādu, kas ātri nebojājas (īpaši siltā laikā).. Man šīs audzināšanas sanāk taisīt vidēji reizi mēnesī. Psiholoģiski man ir grūti, bet mierinu sevi ar vetārsta teikto – pie pilnas bļodas neviens suns vēl nav nobeidzies 😉
Visbeidzot – suni barot nav grūti. Grūti ir pašam ievērot spēles noteikumus, jo savu suni neuztveram kā suni, bet gan ģimenes locekli un attiecīgi vērtējam arī kā vienu no mums – cilvēkiem. Bet patiesībā šis ģimenes loceklis ir suns ar attiecīgām vajadzībām, kuru ievērošana nereti viņam nozīmē arī veselīgāku dzīvesveidu.
LigaRo 