sen neesmu rakstijusi. tik sen, ka jau sen jūtos par to vainīga. laiku pa laikam prātā ieskrien idejas, ko vajadzētu uzrakstīt, bet tā arī paliek ideju līmenī, kamēr iedvesma kavējās.
un tagad, kad ir laiks uzrakstīt, mēģinu saprast, kas tad ir tas svarīgākais. jo nupat notikumu ir bijis gana daudz. esmu atradusi sev jaunu izaicinājumu – strādāju starptautiskā IT kompānijā un mēģinu iepazīt šīs nozares specifiku, brālim ir piedzimis dēliņš, draudzenei arī, bet man pašai ir jauns mobilais telefons 😀
bet šoreiz kaut kā vairāk par tēmu liekas pieminēt pavasara tuvošanos. šorīt Lora mani piespieda viņu izvest ārā 7:00 no rīta, lai gan ir sestdiena un parasti viņa man dod vismaz stundu vairāk nekā darba dienās miegam. pārliecināja, ka vajag 😉
bez manis un Loras šajā laikā ārā vēl bija tikai pāris bezpajumtnieki un vēl daži suņu saimnieki ar saviem mīluļiem. un visus laipni gaidīja saule pie apvāršņa ar dažu putniņu dziesmu pavadījumu… skaidrs, ka tas ir pavasaris – termometra rādījumam vairs nav nozīmes, daba pati visu pasaka – vietām sniegs nokusis tā, ka var redzēt pērno zaļo zāli, gaismas ir daudz daudz vairāk nekā parasti ziemā, putni un iekšējs nemiers – gribas kaut kur kaut ko padarīt… enerģija rodas…
tad nu es novēlu visiem – uztvert vairāk enerģiju no dabas un paveikt daudz lielu un mazu varoņdarbu! viens no maniem mazajiem varoņdarbiem ir šī acālija, kuru izauklēju gada garumā un attiecīgi tiku apbalvota ar pirmo ziediņu, kuram sekos vēl citi…
LigaRo 