Baidos nokavēt mirkli, lai dalītos ar to skaistumu, kādu izbaudu rudenī, skrienot savu maršrutu pa Pārdaugavu – gar Māras dīķi, Arkādija parku un Uzvaras laukumu… Šeit daži mirkļi, ko iemūžināju ‘pa ceļam’
ar riteni atpakaļ uz Mārupīti 02/05/2011
atlika man brīvdienās atklāt Mārupīti, lai šodien kaimiņieni uz turieni aizvestu. labi, ka viņa – Inguna, savukārt, piedāvāja izbraukt ar riteni – velo sezona ir atklāta, rokas un dibens nosalis, tēja izdzerta… prasās pēc kaut kā stiprāka tagad… bet ir pirmdiena… bet Mārupīte ir jauka vieta pastaigām vai izbraucieniem ar riteni… ja vien pa ceļam tā siekalas netecētu, skatoties uz privātmājām vai mazdzīvokļu ēkām, kurām visām ir lielāki vai mazāki dārziņi un vilkveidīgie suņi 😉
mārupīte
brīvdienas, var teikt, bija veltītas tuvējās apkārtnes izpētei. spožās saules vilināti izgājām no mājas ar domu pastaigāties. sen bijām pamanījuši pie Ulmaņa gatves Zaļo dārzu jeb armēņu virtuvi, kur ārā ir mājiņas un galdiņi… likās piemērtos laiks izmēģināt, kā tur ir… uzņēmām distanci ar telefonu – no mājām līdz turienei bija aptuveni 2,5 km. vieta pati gan lika vilties. pat grūti pateikt, kas bija labi… jebkas, uz ko paskatījāmies vai pamēģinājām, radīja tādu novecojušu, nolietotu un piesmakušu efektu.. pat suns tur bija nemierīgs un rāvās uz visām pusēm, lai gan citās reizēs ar uzvedību publiskās vietās Lorai nav problēmu.. ēdienu pat atcerēties negribas – labu domādama pasūtīju lielopa steiku ar sautētiem dārzeņiem (attiecīgi 5,5 Ls un 3 Ls) un vēl sarkano vīnu par 1,3 Ls. vienīgais, kas maksāja atbilstoši cenai, bija vīns. ēdu ar domu – ātrāk pabeigt un tikt prom un aizmirst par to vietu… iedomājies – tu sēdi, ēd un netiec prom no izsmēķu smakas – vai tas ir uz šķīvja, galdauta vai sienām, negribējās pat zināt… katrā ziņā smarža un garša lika vilties.. pat neatceros, kad vēl būtu ēdusi ar tādu nepatiku.. un vēl tik daudz laika tur pavadījusi.. vārdu sakot – šī bija eksperimenta neveiksmīgā daļa.
pēc pusdienām turpinājām pastaigu pa Mārpupi. iepriekš biju atradusi apkārtnes karti (marupite.lv) ar dažiem apskates objektiem un tos tad arī gājām meklēt. staigājām pa mazajām ieliņām, vērojām mājas, piemājas teritorijas, suņus (starpcitu – vilki vien… viens pie otra katrs savas mājas iežogojumā & dikti rej.. droši vien vairāk uz Loru nekā uz mums), kamēr nonācām pie galvenā mērķa – akmens skulptūru parka un Mārupītes. par abiem varu teikt tikai atzinīgus vārdus. akmens skulptūras bija gana daudzveidīgs un smalks roku darbs. Mārupīte bijakā jau upīte – maza, tumša, sekla, bet tajā pašā laikā gana tīra no drazām, uzbērtu celiņu vienā malā, kas vijās līdzi visiem upītes līkumiem.. tur bija skaisti.. vēl jo vairāk tādēļ, ka ieraudzīju tur arī vizbulītes un sajutos kā dziļos laukos.. tur staigājot, pilnīgi aizmirstas, ka esi pilsētā. es tur gribētu turpmāk izveidot savu skriešanas trasi, bet nezinu, vai pierunāšu draugu… viņām tur vairāk gribētos ar riteņiem braukt nekā skriet… nu jā – asfalts tur nav 😀 😉 katrā ziņā tas ir viens veiksmīgs atklājums mums BEIDZOT – pēc teju 5 gadu dzīvošanas Pārdaugavā! turpmāk draugus un radus tā vien aicināsim iet turp pastaigāties – gatavojaties 😉
LigaRo 