nesen šai saulē kļuva par vienu labu cilvēku mazāk. un tas viss notika pēkšņi – beigu sākums bija 16.maijs, kad cilvēks nonāca slimnīcā pārbaudīt veselību un ārā vairs netika. 2 nedēļu laikā tika diagnosticēts vēzis neārstējamā stadijā un pārējais laiks zaudēja jēgu. kopš 28.jūnija viņa – Laima, ir citā saulē, lai gan bija tikai 44 gadus jauna…
saprast vai iztēloties, ko jūt cilvēks tādā brīdī, ir neiespējami un pat lieki. daudz svarīgāk ir saprast cēloņus vai arī to, kas citiem būtu jādara, lai izvairītos no līdzīga likteņa pavērsiena.
es šajā laikā daudz domāju un secināju. nedaudz ieskatījos arī grāmatās (kuras vēl turpināšu lasīt – esmu tikai nopirkusi un iesākusi to darīt).
citiem manas atziņas, visticamāk, nebūs vērtīga lasāmviela, bet gribu fiksēt tās pati sev. lai labāk iegaumētu un ņemtu vērā.
prioritātes. kritiskas situācijas parasti veic korekcijas prioritātēs. tu saproti, ka lietas, par kurām uztraucies ikdienā, nav tā vērtas, ja tev, piemēram, trūkst veselības vai tuvu cilvēku blakus grūtā brīdī. ne vienmēr un ne visi spēj laicīgi pārkārtot šīs prioritātes. un ir grūti saprasties cilvēkiem ar atšķirīgām prioritātēm. šādi cilvēki ir atšķirīgi pēc būtības, ko izmainīt nav iespējams.
nav svarīgi, cik cilvēkiem esi labs. daudz svarīgāk ir būt labam vispirms pret sevi pašu un tad varēsi arī citiem vairāk dot. es ticu, ka jebkuras pārmaiņas ir jāsāk ar sev un saviem tuvajiem. tikai tad, kad pašiem ir labi, var palīdzēt citiem – svešākiem cilvēkiem. un tas nav ļauni vai patmīlīgi. tas ir reāli. tā ir izdzīvošana un sevis saudzēšana. tā ir prioritāte, manā skatījumā!
neviens stress, neviena negācija nav tā vērta, lai bojātu savu veselību! vispirms jau nevaig uzņemt negācijas. bet tās, kuras ir tikušas iekšā, nevaig turēt, bet laist prom! ja ne citādi, tad piedodot.
piedot ir jāmāk. Vilmas Lūles grāmatā Debesis cilvēkā patika doma – ja nevari piedot otram, sāc ar to, ka piedod sev dusmas un aizvainojumu, ko jūti pret otru. to takšu tu vari, vai ne? 😉
sevi ir jāmīl vairāk par visu. sevi nav jāziedo NEVIENAM. arī pašam tuvākajam nē. tiklīdz kaut ko dari nevis no sirds, bet ‘sakostiem zobiem’, nodari ne tik daudz ļaunumu citam kā sev pašam – savai veselībai.. un tā mums katram ir tikai viena! turklāt, atgriežoties pie prioritātēm, palīdzība tuvākajam nevar būt nedabiska, vai ne? ja vien tas ir patiesi tuvs cilvēks pret kuru jūti patiesu mīlestību..
iepriekš minētajā grāmatā Debesis cilvēkā bija rakstīts, ka arī sava slimība ir jāmīl – tā zūd negatīvās emocijas pret slimību un slimība atkāpjas, jo zaudē augsni, kur izplesties… šāda pieeja mani pārsteidza… bet domu sapratu – tā atkal ir negatīvo emociju izskaušana.. tā vai citādi..
LigaRo 