LigaRo

par visu ap mani… tikai ne darbu…

Ceļojums ārpus komforta robežas 03/02/2013

Filed under: Ceļojumi,Piedzīvojumi,Suns — LigaRo @ 22:59

Doma bija pavisam vienkārša – pēc vairākiem izlaistiem gadiem beidzot atkal aizbraukt uz kalniem – gan paslēpot/ pasnovot, gan iedvesmoties no skatiem tur augšā, gan izrauties ārpus ikdienas. Gan finansiālu apsvērumu dēļ, gan draugu iespaidā, kuri jau bija saplānojuši uz Alpiem braukt ar mašīnu, mēs nolēmām pievienoties pēdējā brīdī (kā parasti ;)). Nedaudz iespringstot izbrīvējām nedaudz vairāk kā nedēļu, lai 5dienas rītā dotos ceļā.

Tie nebūtu mēs, ja stress nesāktos vēl pirms izbraukšanas – visu organizējām pēdējā brīdī un arī darbi nelika mierā par spīti cerībām uz to. Bet atkal jau – tie nebūtu mēs, ja beigās tomēr visu nesaorganizētu (vajadzības gadījumā piemērojoties situācijai un reālajām iespējām) un ar nelielu nobīdi laikā (pus diena, kas bija mana klusībā izlolotā rezerve, zinot, cik laiks nepieciešams ceļam un kad mums jābūt galā) auto sakustējās no vietas.

Vēl joprojām nezinu, kā pareizi formulēt vēl vienu būtisku brauciena elementu – kļūda plānošanā vai pārgalvība vai viss kopā, bet mums ceļā devās līdzi ne tikai radu meita tīņa gados, kas ir tikai normāli, ņemot vērā, ka braucam ar auto un ir brīva vieta mašīnā, bet arī mūsu suns.

Apsvērumi par labu suņa ņemšanai līdzi bija pavisam vienkārši – viņai (Lorai) patīk braukt ar mašīnu, iespēju robežās mēs vienmēr visur ņemam viņu līdzi, jo viņa ir sabiedriska, draudzīga un vairāk par visu novērtē to, ka var būt man kā saimniecei blakus. Turklāt, suņa dienas ritms ir gaužām vienkāršs – pa dienu izgulēties, lai vakarā priecīgi sagaidītu saimnieku mājās, uz ko tad arī cerēju kalnos. Un, visbeidzot, ņemot suni līdzi, es aiztaupītu liekas problēmas brālim ar ģimeni, kur aug 2 bērni un noņemšanās tāpat jau ir gana liela, lai vēl par suni domātu… Vārdu sakot – man tas likās vienīgais pareizais risinājums, kas visiem ir izdevīgs… tobrīd domāju, ka arī man – cerēju aiztaupīt sev un sunim pārdzīvojumus par viņas atstāšanu ne mājās ne pie saviem saimniekiem uz vairāk kā nedēļu… bet droši vien jau ir nojaušamas, ka patiesība bija nedaudz citāda – par to drīz arī pastāstīšu vairāk, bet pirms tam par ceļu turp.

Pēdējo reizi ar mašīnu ceļoju teju 10 gadus atpakaļ – studentu gados studentiem tipiskā veidā, alkstot piedzīvojumu. Šis brauciens sajūtu ziņā bija stipri līdzīgs – savādāk, šķiet, to nemaz nevar darīt kā tikai visu uztverot kā piedzīvojumu – gan vienmuļo braukšanu, gan bezdarbību, gan ierobežotās kustības un iekšējo cīņu ar miegu, neatkarīgi no tā, cik pulkstenis rāda. Un jā – uz bāņiem pieturu plānošana arī ir kaut kas īpašs, kad tev ir jāsabalansē savas dabīgās vajadzības ar degvielas daudzumu gan bākā, gan vēderā😉 Šādu piedzīvojumu neatņemama sastāvdaļa ir arī ēdiena kompromiss ar savām stipri ierobežotajām iespējām un tādos gadījumos labi zināmais un paredzamais McDonalds ir kā glābiņš.

Lai nu kā, bet viena lieta, kas gadu laikā bija mainījusies uz labu, ir ceļu kvalitāte – Eiropas naudas jūtamas ne tikai uz Latvijas ceļiem, bet praktiski visās valstīs, kurām braucām cauri – visur ļoti labas kvalitātes ceļi ar salīdzinoši  lieliem atļautiem ātrumiem. Vienīgā bēda bija kaste uz mašīnas jumta, kura ne tikai rija benzīnu, bet pēc ražotāju brīdinājuma draudēja arī atvērties virs ātruma 120 km/h. Turpceļā, rēķinoties, ka kastē ir lielākā daļa kalna ekipējuma, lieki riskēt negribējās un tā nu mēs paklausīgi vairāk vai mazāk ievērojām noteiktos ierobežojumus.

Turpceļā nekādu negaidītu pārsteigumu nebija (izņemot suņa pārdzīvojumus ar trīsām un bezmiegu par jumta kastes nerimstošo svilpošanu). Brīnumainā kārtā arī laikā ierakstījāmies precīzi – 24h no Rīgas līdz ZellamSee Austrijā. Vienīgais pārsteigums sekoja uz vietas, kad sapratām, ka esam ieradušies tieši 15 min par vēlu, lai paspētu nopirkt pārtiku gan vakariņām, gan visai nākamajai dienai (7dienai), jo Vācija ar Austriju šajā ziņā ir uzticīga savām tradīcijām visus veikalus slēgt darba dienās 18:00 un svētdienās vispār neatvērt. Tomēr mēs atkal nebijām gatavi padoties – izdomājām braukt līdz tuvākajai degvielas uzpildes stacijai, kur tad nopirkām minimālo pārtikas devu brokastīm un noskaidrojām vienīgo veikalu tuvākajā apkārtnē, kas ir atvērts 7dienās, lai turp dotos nākamajā dienā.

Pirmais lielais piedzīvojums-pārdzīvojums ar sekojošu spilgtu atziņu manai turpmākajai dzīvei sekoja īsu brīdi vēlāk, kad atgriezāmies viesu mājā.

nodogsallowedBrauciena laiku un vietu izplānoja draugi, kuri braucienu uz kalniem un kompāniju bija saplānojuši laicīgi. Mēs tam visam pievienojāmies pēdējā brīdī, kad izrādījās, ka tajā pašā viesu namā, kur viņi ir rezervējuši sev dzīvokli 2 ģimenēm, ir pieejams vēl viens dzīvoklis mūsu vajadzībām. Galā mēs ieradāmies gandrīz vienlaicīgi un pirmais darbs, protams, bija mantu sanešana un iekārtošanās. Šajā procesā visi bija aizņemti katrs pats ar sevi, turklāt, bija jūtams ceļā uzkrātais nogurums. Nezinu, vai tas bija pie vainas, vai kas cits, bet pirmā frāze, ko saņēmu no draugiem caur savu draugu, bija izvirzītais noteikums – lai suns viņu dzīvoklī nenāk, jo kādam no 4 bērniem esot alerģija pret dzīvnieku spalvām utt. Domāju, ka tas ir pēkšņi un negaidīti arī Tev, kas lasa, kur nu vēl man tajā brīdī – kad esam jau galā un atpakaļ braukt plānojam tikai pēc 7 dienām, kad kaut ko varētu mainīt, ja gribētu…

Man tas bija trieciens. Sitiens zem jostas vietas. Pilnīgi negaidīts. Pilnīgi nevietā. Pilnīgi nogalinot jebkādu vēlmi sadarboties. Es vēl nebiju paspējusi aiziet sasveicināties, kad jau saņēmu ziņu, ka neesmu īsti gaidīta un vēlama (=>ja mans suns ir nevēlams, tad arī es, protams, jo svešā vietā vienu viņu pat prātā nenāk atstāt!) Turklāt, tas pasniegšanas veids bija ļoti nekorekts, manuprāt. Ciets. Bez diskusijas/ kompromisu iespējas.

Man vienmēr ir patikuši suņi un tik tālu, cik viņi nerada briesmas vai savādāk neierobežo cilvēka iespējas, man galīgi ar dzīvniekiem un to klātbūtni nav problēmu. Tajā pat laikā, manuprāt, es ļoti labi saprotu un arī cienu cilvēku izvēli turēties no viņiem pa gabalu – es nebūt neuzskatu, ka visiem ir jāmīl un jādraudzējas ar dzīvniekiem. Arī savu suni es nevienam neuzspiežu. Drīzāk cenšos turēt pa gabalu, ja redzu, ka kādam tas rada neērtības vai diskomfortu (Lora ir ļoti draudzīga un mīl cilvēkus, jo viņi viņai neko sliktu šai dzīvē nav nodarījuši). Man nebūtu problēmu ierobežot Loru arī attiecībā uz šiem draugiem (pie kuriem esam braukuši ciemos Latvijā ar visu suni un iztikuši bez jebkādiem ultimātiem vai noteikumiem), bet noteikumu izvirzīšana… lai nu paliek… katra paša ziņā… tikai man, protams, noklusēts aizvainojums ir palicis.

Brauciena ietvaros tā bija pirmā no 7 dienām kalnos un man bija jāmeklē risinājums, neatkarīgi no sajūtām. Es ilgi cīnījos ar sevi, lai spētu pieņemt pareizo lēmumu – neradītu vēl lielāku saspringumu vai negāciju par jau radušos. Ar prātu sapratu, ka jāstāv tam pāri, bet fiziski un emocionāli nespēju spert ne soli otra dzīvokļa virzienā – nedz, lai sasveicinātos, nedz pieņemtu uzaicinājumu uz vakariņām. Situāciju daļēji izglāba tas, ka draudzene no otra dzīvokļa atnāca pirmā un nedaudz amortizēja gaisotni.. Otro soli spēru jau es pati un turpmākajās dienās es izvēlējos par to vairs nedomāt/ necepties…

Otrs lielais pārbaudījums arī nebija ilgi jāgaida. Pirmā diena uz kalna. Pirmā diena sunim vienam dzīvoklī. It kā jau Rīgā par to domāju, kā būs. Kad vedu Loru pie vet-ārsta, lai ieliktu čipu, izbraukšanai ārpus Latvijas, prasīju, vai nav kādas homeopātiskas vai citādi dzīvnieka organismam saudzējošas nomierinošās tabletes. Ārsts saprotoši tādas arī iedeva. Un es tās iedevu sunim pirms iziešanas no mājas. Tāpat ievēroju arī pārējos vet-ārsta ieteikumus – bijām paņēmuši līdzi Lorai viņas mantas un guļvietu, kā arī savas drēbes atstājām smakai un māju sajūtai, bet tas viss nenostrādāja…

Man pašai izdevās aizmirsties, kad izbraucām no viesu mājas. Prombraucot it kā dzirdēju suni izmisīgi rejam un saucam mūs atpakaļ, bet biju pārliecināta, ka viņa nomierināsies un pacietīgi gaidīs mūs atpakaļ. Bet situācija izvērtās daudz dramatiskāka. Dienas beigās, kad vēl iepirkām pārtiku vienīgajā apkārtnes veikalā, kas bija vaļā 7dienā, turklāt, tā nebija parasta 7diena, bet gan krievu ziemassvētki, un attiecīgi veikals pārpildīts ar garām rindām pie kasēm, mūsu mieru izjauca mājas saimnieces zvans, kura nevarēja mūs sagaidīt atpakaļ. Sapratu, ka ir problēma ar suni. Visu ceļu līdz mājai pārdzīvoju un domāju, ko darīšu, ja viņa aizliegs suni atstāt vienu dzīvoklī, ko es nekādi nevarēju, jo jau bija iegādāta 6 dienu kalnu pacēlāju biļete un es biju atbraukusi snovot nevis sēdēt pie suņa…

Mājā iegāju kā pie zobārsta, gaidot pašu ļaunāko… kaut kādā ziņā tā arī bija – mājas saimniece satraukta stāstīja, ka suns izmisīgi kaucis visu dienu un viņa nav varējusi to noklausīties. Viņa mūs saprotot, ka lielas variēšanas iespējas mums neesot, bet cerēja, ka mūsu sirds neļaus sunim vēl vienu dienu tā nodarīt pāri… Pēc tā visa es, protams, steidzos uz dzīvokli. Kad sāku slēgt durvis, aiz tām skanēja neizsakāmi izmisusi suņa balss – pilnīgi aizsmakusi😦 Kad atvēru durvis, suns izskatījās aptracis – šaudījās uz visām pusēm, kauca un vienlaicīgi priecājās, ka esmu atnākusi. un tas bija sāpīgi – saprast, ka esi nodarījis pāri kādam, kurš tev uzticas un paļaujas bez jebkādiem nosacījumiem…

Turpmāko vakaru es ar šausmām domāju par nākamo dienu, jo nezināju, kā risināt šo problēmu – kā pārliecināt suni tik īsā laikā, ka šīs ir pagaidu mājas, kurās viņa mūs var gaidīt tāpat kā mājās Rīgā. Daudz iespēju nemaz nebija. Skaidrs, ka suni vajadzēja nomierināt. Efektīvāk nekā pirmajā dienā. Un es takš iedevu to tableti, bet kaut kā neiedarbojās? Tad atcerējos, ka vet-ārste ieteica pirmo tableti dot dienu iepriekš. Saskaņoju ar draugu un iedevu sunim tableti jau vakarā. Šoreiz iedarbību varēja redzēt uzreiz – suns labsajūtā izlaidās uz dīvāna un sapņaini vēroja mūs rosāmies pa istabu. Secināju, ka no rīta mana kļūda bija tabletes došana gabalos nevis sasmalcinātu pulverītī, kas paātrina iedarbību. No rīta iedevu vēl vienu tableti un suns pilnīgi mierīgi mūs pavadīja dodamies uz kalna. Vienīgi tabletēm bija aptuveni 4h iedarbība, tādēļ vienojāmies, ka mājās jābrauc laicīgi. Kad atbraucām, mājā bija klusums. Suns sāka riet (joprojām aizsmakušā balsī, kas būtu smieklīgi, ja neatgādinātu par pāridarījumu suņukam) tikai tad, kad atvērām durvis, un tikai lai paustu atkal redzēšanās prieku – fū, tas man bija milzīgs atvieglojums😉

Kad nu suns bija pieradināts, atlika baudīt to, pēc kā bijām braukuši – kalni, sniegs, kompānija, atslēgšanās no ikdienas… un trešā diena uz kalna bija ideāla – aizbraucām uz Kaprun, kas ir augstāka par citām vietām un kalni savādāki – gludi ar it kā noapaļotām virsotnēm, ļaujot sniega baudītājiem pašiem lemt, pa kuru vietu braukt lejā – pa iezīmēto trasi vai blakus tai. Šīs vietas īpatnība ir tā, ka to var izbaudīt tikai labos laika apstākļos – kad ir skaidras debesis un spīd saulīte.. Tad tur paveras pasakaini skati un daudz dažādas trases baudīšanai. Sliktos laika apstākļos, kad neredzi tālāk par savu deguna galu, turklāt, tevi no kalna pūš nost ass vējš, tā liekas dieva aizmirsta vieta uz zemes – zūd jebkāds vizināšanās prieks. varu to apgalvot, jo bijām šajā vietā 3 dienas, no kurām tikai 1 bija laba laika apstākļu ziņā. pārējās dienas braukājām pa Schmitten.

Kopumā uz kalna lielu piedzīvojumu nebija (salīdzinājumā ar to, kas man gadījās iepriekšējos braucienos, pazaudējot dēli kalna galā un pēc tam lejā kāpjot pusi dienas kājām). 4.dienā draugs uz kalna saskrējās ar citu slēpotāju un krītot sasita roku. drošības pēc 5.dienu nolēmām sākt ar slimnīcas apmeklējumu un tas arī izvērtās par piedzīvojumu – labā ziņā! Slimnīca gan bija novietota diez gan lielā nomalē – savus 5-10km prom no ZellamSee, turklāt, no ārpuses atgādināja būvlaukumu, bet toties iekšpusē tas bija servisa augstākais līmenis – no anketas aizpildīšanas (ar iepriekš sagatavotām visdažādāko valstu veidlapām) līdz rentgena slēdzienam nepagāja vairāk kā 10 min. viss notika zibenīgi. un beidzās laimīgi – drauga rokai nekas nopietns nebija noticis un varēja turpināt slēpot.

Kalni bija labi, bet diez gan izbraukāti (šoreiz neizdevās draugu pierunāt braukt agri uz pirmajiem pacēlājiem, lai pirmie baudītu vēl neiebrauktas trases) – sanāca visu laiku manevrēt pa visu braucēju sadzītajām sniega kaudzētēm jeb pampakiem. Tikai pēdējā dienā, kad uz kalna devāmies vairāk pienākuma apziņas dzīti, ka esam jau par to samaksājuši un nākamā reize vizināties tik drīz nepienāks, meklējām jaunus piedzīvojumus un tos arī atradām🙂 Vispirms jau gribējām pamainīt maršrutu. Izplānojām, kā un kur nokļūsim, bet jau pie pirmā nobrauciena konstatējām, ka nepieciešamais pacēlājs ir slēgts un mums jāmeklē citi maršruti. Pirmajā brīdī likās, ka alternatīvas nemaz nav, bet, rūpīgāk kartē ieskatoties, sazīmējām vēl vienu iespēju nobraukt līdz pašai lejai pa zilo trasi un tad ar vilcieniņu uzcelties atpakaļ pašā augšā. Variantu tāpat citu nebija, tādēļ braucām lejā. Šajā trasē beigās pavadījām daudz vairāk laika nekā gribējām, jo tā vairāk līdzinājās takai pastaigām ar kājām – šaura, līkumota un… ledaina. Aptuveni 2/3 man izdevās nomocīt uz dēļa, bet beigās dēlis galīgi nebija vadāms un slīdēja pa ledus rievām nevis tur, kurp es mēģināju to virzīt, bet trases malā bija kokiem aizaugusi krauja bez nožogojuma, kur es negribēju nokļūt. Attiecīgi pārējo gāju ar kājām un pie sevis purpināju😀

Kad tikām atpakaļ kalna virsotnē, nolēmām braukt atkal pretējā virzienā uz vietu, kur vēl nebijām bijuši. Pa ceļam bija vairākas U veida ieplakas, kurās ar dēli augšā uzbraukt nesanāca – vajadzēja ņemt to nost un kāpt ar kājām augšā. Arī tur es purpināju, ka neesmu atnākusi pastaigāties, bet ar dēli braukt – kas tas par servisu, kas tā par trasi!🙂 bet pūles attaisnojās – beigās nokļuvām vietā, kur bija vairākas platas sarkanās trases ar maz braucējiem (droši vien šķēršļu dēļ pa ceļam)🙂 tur tad arī padzīvojāmies pēdējo dienu un negaidīti izbaudījām to.

Vakarā jau sākām aktīvi kārtot mantas, jo plāns bija izbraukt agri no rīta. Draugi devās uz mājām, bet mums vēl bija iepirkšanās padomā. Starp Berlīni un Metzingen izvēlējāmies pēdējo, jo galvenais mērķis bija Boss veikals. Un tas ir vienīgais ceļš, kur mēs aizkavējāmies ilgāk nekā plānojām, lai arī bijām Vācijā – lielākā daļa ceļa tika remontēta un attiecīgi bija visādi apvedceļi un ātruma ierobežojumi. Tas radīja stresu, ka varam nepaspēt iepirkties, jo ieradāmies tur ar vairāku stundu nokavēšanos (pēc plāna), bet atkal viss beidzās labi. Un te ir vieta brauciena atziņām:

1. Vācija un Austrija ir dzīva paraug-skola labām braukšanas manierēm – bez vajadzības neviens pa 2. vai 3.joslu nebrauc; tur, kur ir ātruma ierobežojumi, tos arī ievēro; nekad neapdzen pa labo pusi.

2. Vācija un Austrija pieņem dzīvniekus – gan viesu namos, gan viesnīcās, gan uz ielas, bet dzīvniekiem nav tur, kur palikt – dabiskās vajadzības jākārto uz akmeņiem.

3. Es būtu par to, ka 7dienās veikali ir slēgti arī Latvijā – tā ir kārtība, kas sistematizē cilvēkus, turklāt, liek meklēt labākus ģimenes izklaides veidus kā klīšana pa lielveikaliem.

4. Kad liekas, ka zaudē kontroli pār situāciju, tā ir jāpalaiž vaļā un lietas pašas sakārtojas – tā bija ar suni, draugiem, mājas saimnieci, pārtikas veikalu utt.

5. Ņemot suni līdzi braucienā, es rēķinājos un biju gatava papildus rūpēm un atbildībai par viņu, bet es galīgi nebiju gatava citu cilvēku viedoklim un paustajai attieksmei pret to. Izrādās, tās ir 2 dažādas lietas – prasīt un dot vairāk no sevis paša, vai saņemt no kāda cita. Pirms šī brauciena nekad nebiju aizdomājusies, ko man nozīmē apkārtējo cilvēku sapratne un atbalsts. Nebiju gaidījusi, ka apkārtējie cilvēki var radīt šķēršļus. Ja tādus radītu sveši cilvēki, es nepievērstu uzmanību – neizlaistu caur sevi, bet šoreiz izlaidu, jo negaidīju. Nākamreiz, kad gribēšu plūst pret straumi, rēķināšos arī ar to, ka ne visi sapratīs un atbalstīs – ne visi tie, kas man ir svarīgi… tādēļ jo svarīgāk ir pašai būt pārliecinātai par to, ko un kādēļ daru😉

6. šis brauciens nesagādāja baudu kā laiska atpūta un bezrūpīga kalnu baudīšana. tajā bija daudz pienākumu un atbildības – par ceļu, par laiku, par pirkumiem un ēst gatavošanu, par suni no barošanas līdz pastaigām, par cilvēku savstarpējām attiecībām. Bet gandarījums ir summa no piedzīvotajiem jaukajiem mirkļiem – gan uz kalna, gan kafejnīcās, gan veikalos, gan viesu namos. Kopumā jūtos ieguvēja.

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s