LigaRo

par visu ap mani… tikai ne darbu…

Lāčplēša diena 12/11/2011

Filed under: Piedzīvojumi — LigaRo @ 14:31
Tags: , ,

Šogad uzņēmos ne tikai pati aiziet nolikt svecītes pie pils mūra, bet aizvest arī krustmeitu. Stāsts par Prezidenta pili un svecītēm ļoti iedvesmoja 4-gadīgo Viku. Tik ļoti, ka jau iepriekš bija iegaumējusi, kur ir pils, un visiem stāstīja par Lāču-plēšu dienu un visus lācīšus mājās sauca par Lāču-plēšiem 🙂

Vakar beidzot bija tā diena. Aizbraucu Vikai pakaļ uz bērnudārzu, kur viņa ātri mammai nokomandēja, ka viņa līdzi nevarot braukt. Tikai mēs abas 🙂 Tā arī darījām. Mammai bija jāizdomā pašai savas izklaides pa šo laiku.

Braukšana uz Vecrīgu (Prezidenta pili) izvērtās par veselu pasākumu, jo mašīnu ielās bija ļoti daudz un nieka 5-6 km braucām veselu stundu. Bērnam tas bija īsts pacietības pārbaudījums. Un tas nebeidzās arī tad, kad nolikām mašīnu Pārdaugavas pusē aiz Gaismas pils un tālāk devāmies ar kājām/ sab transportu. Vika baudīja piedzīvojumu un tajā pašā laikā visu laiku pārbaudīja, vai viss iet pēc plāna – vai drīz būsim pie pils un vai pēc tam aiziesim uz McDonaldu 🙂

Par svecīšu nolikšanu pils mūros Vikai prieks bija pirmās pāris minūtes – kamēr atradām, aizdedzinājām un nolikām pirmās svecītes. Tad es gribēju iemūžināt šo notikumu, bet foto aparāts tumsā niķojās, cilvēku bija daudz un koncentrēties grūti… tādēļ drīz vien Vika prasīja – vai tagad jau varam iet uz McDonaldu? Un mēs arī aizgājām…

Ejot caur Vecrīgu Vika ik pa laikam atcerējās vietas, kur bijusi kopā ar tēti un mammu, un brīnījās par daudzajiem ‘veikaliem’ un ‘kafejnīcām’, pie kurām prasīja – ko cilvēki tur dara, ko viņi tur pērk? 🙂 un vēl Vikas uzmanību piesaistīja dažādas gaismiņas un cilvēki, kas sēdēja zemē ar trauciņu blakus…

Par pēdējiem, kad Vika jautāja, es teicu, ka tie ir cilvēki, kuri negrib strādāt un gaida, kamēr viņiem naudiņu iedos kāds cits … Nākamajā brīdī mani pārsteidza Vikas reakcija, kad viņa teica – labi, ka es eju uz bērnu dārzu 😀

Viens no pēdējiem piedzīvojumiem mums bija atpakaļceļā uz mašīnu, kad Strēlnieku laukumā redzējām sapulcējušos cilvēkus un dziesmas, kas skanēja no nelielās skatuves. Domāju, ka Vikai tas viss liksies par skaļu un piedāvāju lavīties visam garām, sakot, ka tur notiek skaļš koncerts. Uz to Vika atbildēja – nē, es gribu koncertu, tas nekas, ka skaļi. Tad pacēlu viņu rokās, lai redz, kas uz skatuves notiek. Tur dziedāja daži leģionāri vai kkas līdzīgs. Un interesanti, ka Vikai patika… ne jau tās dziesmas (par nošautām vāverītēm), bet gan tusiņš – viņa tajā barā (apkārt daudz cilvēku, skaļš, tumšs) ļoti labi jutās un pat likās, ka atplauka jaunā enerģijas pieplūdumā!

Noklausījāmies dažas dziesmas un gājām skatīties tuvumā redzamos lielos ugunskurus. Atgādināju, ka līdzīgus dedzina Jāņos un tur atkal Vika nodemonstrēja savu erudīciju, sakot – tad jau jālec pāri? Teicu, ka šis ir nedaudz par lielu un nemaz nav Jāņu ugunskurs, tādēļ šoreiz neleksim… tā vietā turpinājām ceļu uz mājām.

Tā nu mēs ar krustmeitiņu ļoti jauki pavadījām laiku kopā.  Likās, ka viņai tas viss bija piedzīvojums – ne tik daudz Lāču-plēšu diena un svecītes pie mūra, kā kopā pavadītais laiks un jauni iespaidi. Un tur mūsu domas un vēlmes sakrīt – mums patīk pavadīt kopā laiku un patīk piedzīvot kaut ko jaunu… Tagad tikai jādomā, kāds būs nākamais pasākums mums abām… Opis jau ir aizrunājis decembri teātrim… tā ka – būs jāliek izdoma lietā 😉

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s