LigaRo

par visu ap mani… tikai ne darbu…

Mežakaķis 16/06/2011

Filed under: Piedzīvojumi — LigaRo @ 21:46
Tags: , , ,

ilgi briedu šim piedzīvojumam, kamēr nobriedu. un ir liels prieks, ka BEIDZOT tā lieta ir darīta – biju Mežakaķī Mežaparkā kopā ar draudzeni Baibu un drauga māsas meitu Terēzi.

nekad iepriekš nebiju neko līdzīgu mēģinājusi. tikai redzējusi no malas un vēlējusies izmēģināt pati. pirms tam vispār nedomāju – kā būs, kas būs utt. – gāju pēc jauniem piedzīvojumiem un biju pārliecināta, ka tieši to arī dabūšu😉

vispirms skaisti koķetīgi jaunieši ieģērba mūs visas drošības šortiņos. tad sekoja īsa apmācība un izmēģinājums. un tad devāmies trasē. no sākuma zaļā – visvieglākā, tad zilā, sarkanā un, visbeidzot, melnā.

ja sākumā visi tie drošības stiprinājumi likās viens vienīgs čakars un paši šķēršļi neprasīja īpašu piepūli, tad ar sarkanās trases beigām un melnās sākumu viss krietni pamainījās.

sanāca tā, ka es gāju pa priekšu un diez gan ātri tiku tālāk. tādēļ nesagaidīju Baibu un Terēzi sarkanās trases beigās un drosmīgi devos tālāk uz melno. un galvenais, kas tur palika savādāk – posmi garāki un tie katrs prasīja vairāk spēka, koncentrācijas un izturības, lai tiktu līdz nākamajam pārejas posmam…

vispirms garās šaurās trepītes gar priedes stumbru, kas kāpjot griezās uz visām pusēm un vienā piegājienā līdz augšai bez atpūtas netiku… tad nākamais posms paņēma gandrīz visus spēkus kas bija palikuši – striķi ar kociņu apakšā kājas ielikšanai divās rindās vairāk kā pusotru metru (uz sāniem izstieptu roku) platumā, pa kuriem vajadzēja pārvietoties uz priekšu. tur praktiski nebija nekādu atbalsta punktu ne rokām, ne kājām. saturēt sevi kopā bija izaicinājums. un skaidrs, ka izvēlējos nepareizo taktiku – uz priekšu virzīties ar roku nevis kāju palīdzību. otra lieta, kas notika šajā posmā – pazuda pārliecība par sevi, ka tikšu galā ar pārējiem šķēršļiem. bet neredzēju iespēju arī nokāpt no trases, lai izstātos. saukt palīgā negribējās un iekšā tomēr bija vēlme nepadoties un tikt pārbaudījumā līdz galam. palīdzēja arī tas, ka lejā uzradās viens trases darbinieks, kurš deva dažus vērtīgus padomus, kā pārvarēt nākamos šķēršļus. un tad jau bija redzams trases gals – padošanās palika arvien bezjēdzīgāka. un beigās – gandarījuma pilns nošļūciens pa trosi… nogurums un nejūtīgi locekļi. trase kopumā paņēma 3 stundas (sākumā gāja raiti, bet tad melnā trase jau prasīja vairāk laika). te dažas bildes no lejas, kā izskatījos tur augšā (labi, ka Terēze nolēma melno posmu neiet – viņai tas būtu par grūtu & mums arī bildes nebūtu🙂 )

This slideshow requires JavaScript.

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s